Plaušas ir cilvēka krūškurvja pāra orgāns. Tās ir elpošanas sistēmas svarīga sastāvdaļa, kurā notiek ogļskābās gāzes un skābekļa apmaiņa, tiek aizturēti un atvairīti džādi ieelpotie infekcijas izraisītāji un gaisā esošās putekļu un dūmu sīkās daļiņas.Labo plaušu veido trīs daivas, bet kreiso plaušu divas daivas. Gaiss līdz plaušām plūstpa deguna dobumu, rīkles dobumu, balseni un elpvadu – traheju. Traheja sadalāsdivos lielajos bronhos – labajā un kreisajā. Lielie bronhi sadalās sīkākos un izveidobronhu koku. Katrs šī koka zariņš ir atbildīgs par nelielu norobežotu plaušas daļu –segmentu. Labajā plaušā ir desmit segmentu, kreisajā deviņi. Nelielais ievads irnepieciešams, lai ir saprotams audzēja novietojums (lokalizācija) plaušās. Ja tas trodas tuvāk lielajiem bronhiem, plaušu saknei- ir runa par centrālu audzēju, bet audzējam atrodoties tuvāk krūškurvja sienai – ir runa par perifēru tā novietojumu.
Plaušu vēzis ir viens no izplatītākajiem audzējiem pasaulē. Arī Latvijas valstī saslimstība ar plaušu vēzi ir augsta – pēdējo desmit gadu laikā Latvijā katru gadu ar plaušu vēzi saslimst apmēram 1100 cilvēku. Vīrieši ar plaušu vēzi slimo daudz biežāk ekā sievietes – šī attiecība ir 5,54 : 1. Taču pēdējos gados sieviešu saslimstībai arplaušu vēzi ir vērojama tendence nedaudz pieaugt. Latvijā vislielākā saslimstība ar
plaušu vēzi reģistrēta 65-69 gadu vecumā, dominējoši saslimst cilvēki ap 60 gaduvecumu. Katru gadu Latvijā no plaušu vēža mirst apmēram 1000 pacientu. Viens noaugstās mirstības iemesliem ir plaušu vēža vēlīna diagnostika. 1999.gadā 66,8 %pirmreizējo plaušu vēža slimnieku slimību diagnosticēja jau ielaistā stadijā, kadradikālas izārstēšanās iespēja bija apšaubāma.
Iemesli saslimšanai ar plaušu vēzi ir vairāki
- Smēķēšana ir riska faktors 85-90% gadījumu – smēķēšana gan pašiemsmēķētājiem, gan nesmēķētājiem, kuri atrodas smēķējošu personu tiešātuvumā un ir spiesti ieelpot tabakas dūmus – pasīvi smēķēt. Iespēja saslimt arplaušu vēzi ir atkarīga no kopējā smēķēšanas ilguma gados, dienā izsmēķētocigarešu skaita, dūma ievilkšanas dziļuma, cigarešu veida. Plaušu vēžaiespējamība ir atkarīga arī no vecuma, kurā sākts smēķēt,- jo agrāk tas noticis,jo risks ir lielāks. Tabakas dūmi satur toksiskas un kancerogēnas vielas: CO,acetaldehīdu, amonjaku, benzolu, formaldehīdu,vinilhlorīdu u.c.
- Cilvēka ikdienas dzīvē iespējama arī paaugstināta radiācija. Tās avots var būtradioaktīvā gāze radons, kas veidojas sabrūkot radioaktīvajam urānam. Radonsizdalās no zemes dzīlēm, ir klintājos, grants, akmeņu, šķembu ieguves vietās,ir būvmateriālos. Cilvēka organismā radons nonāk ar ūdeni un gaisu. Mazākāskoncentrācijās tas tīrās, labi vēdinātās telpās.
- Cilvēka veselības stāvokli ietekmē arī darba vides apstākļi – arodfaktori.Pierādīts, ka biežāk ar plaušu vēzi slimo azbesta, ogļu, hroma, niķeļa un cituieguves un pārstrādes rūpniecības strādnieki. Novērots, ka azbesta putekļuklātbūtne darba vietā kombinācijā ar smēķēšanu plaušu vēža risku palielinavairāk kā par piecām reizēm.
- Ieilguši un hroniski iekaisuma procesi plaušu audos veicina plaušu vēžaattīstību.
- Arī tuberkuloze ir uzskatāma par potenciāli bīstamu attiecībā uz risku saslimtar plaušu vēzi. Cilvēks var saslimt ar primāru plaušu vēzi arī atkārtoti.
šo orgānu puses.
Mūsu dienās ir pieejamas un tiek izmantotas jaunas plaušu vēža diagnostikas metodes.
Joprojām noteicošā ir tradicionālā rentgenoloģiskā izmeklēšana – tiek izdarītaskrūškurvja rentgenogrammas priekš- un sānskatā. Latvijā pacienti tiek izmeklēti arī arfluorogrāfijas metodi, kura vairāk tiek izmantota profilaktiskajās apskatēs. Izvēlestiesības paliek ārsta ziņā. Plaušu vēža izplatību, saistību ar blakus orgāniem palīdznoskaidrot skaitļotājtomogrāfija (datortomogrāfija), kura ir salīdzinoši dārga metode.
Arī datortomogrāfija attīstās, lai cilvēks saņemtu mazāku starojuma devu.
Plaušu vēža diagnozi palīdz apstiprināt bronhu sekrēta – krēpu mikroskopiskaizmeklēšana. Tiek meklētas vēža šūnas. Materiāls ir jāsavāc atkārtoti un jāskatamikroskopā. Tā ir citoloģiskā diagnostikas metode.
Lai noskaidrotu plaušu vēža ārstēšanas, kā arī operācijas iespējas, lieto bronhoskopiju.
Optisks aparāts-brohoskops- tiek ievadīts caur mutes dobumu. Bronhoskopijas laikāveic tiešu bronhu koka apskati, ir iespējams paņemt materiālu no izmainītiem audiemmikroskopiskai (histoloģiskai) izmeklēšanai. Jebkuram pacientam ar aizdomām parplaušu vēzi tiek izdarīta bronhoskopija.
Vēl plaušu vēža diagnostikā izmanto neliela apjoma ķirurģiskas manipulācijasmediastinoskopijuun videotorakoskopiju. Mediastinoskopiju izmanto gadījumos, kadrentgenoloģiski ir konstatēti palielināti videnes limfmezgli. Procedūras laikā iriespējams precizēt slimības stadiju, paņemt audu gabaliņu histoloģiskai izmeklēšanai.
Savukārt videotorakoskopiju izmanto krūškurvja dobuma apskatei, pleirasnovērtēšanai, iegūst materiālu histoloģiskai izmeklēšanai. Abas ķirurģiskāsprocedūras tiek veiktas vispārējā narkozē.
Diagnozes precizēšanas gaitā parasti tiek iegūti dati par plaušu vēža ļaundabīgo šūnutipu. Ir divas galvenās grupas, kas aptver vairāk nekā 90% visu plaušu vēžagadījumu,- sīkšūnu un nesīkšūnu plaušu vēzis. Sīkšūnu audzējs ir agresīvs, ātri augošs, raksturīgs centrāls novietojums, izplatās (dod metastāzes) ar asinsriti – 2/3 adījumu attālas metastāzes atrod jau primārās diagnozes noteikšanas laikā. Pamataārstēšanas metode sīkšūnu plaušu audzēja gadījumā ir vispārēja tipa terapija –ķīmijterapija.
Nesīkšūnu plaušu vēzi (ap 80% visu plaušu vēžu) var nosacīti iedalīt četrās grupās
Plakanšūnu – sastop visbiežāk, parasti veidojas lielākajos elpceļos,izplatās lēnāk, saista ar smēķēšanas ietekmi.
Adenokarcinoma – veidojas no bronhu dziedzerepitēlija.
Bronhoalveolārais – veidojas plaušu alveolās.
Lielšūnu – parasti veidojas plaušu perifērijā.
Nesīkšūnu plaušu vēža gadījumā, ja vien process nav izplatīts vai tajā nav iesaistītiblakus orgāni, pielieto operāciju. Pirms tās tik noteikta audzēja stadija, vērtētslimfmezglu stāvoklis, ir vai nav attālas metastāzes. Pirmajā un otrajā stadijāneapšaubāmi ieteicamākā terapijas metode ir operācija. Operācijas apjoms var būtdažāds – atkarībā no audzēja lieluma un lokalizācijas operācijas laikā var izoperēt
vienu vai vairākus segmentus (segmentektomija), veselu daivu (lobektomija), divasdaivas (bilobektomija) vai visu vienas puses plaušu (pneimonektomija). Pēcoperācijas tiek lemts par papildus terapijas – apstarošanas un/vai ķīmijterapijas –nepieciešamību. Ja operācija nav iespējama audzēja izplatības vai blakussaslimšanu dēļ, pielieto staru terapiju. Taču tā nav radikāla ārstēšana. Ir gadījumi, kuros pēc
operācijas un pēc staru terapijas kursa ārstēšanā izmanto pretvēža ķīmijpreparātus.
Masveida plaušu vēža skrīninga (sijājošās diagnostikas) programmas nerekomendē.
Pētījumi Eiropā šajā jomā nav devuši labākus rezultātus mirstības rādītāju uzlabošanā attiecībā pret vispārējo populāciju. Speciālisti uzskata, ka indivīdiem ar augstu plaušu vēža saslimstības risku ir ieteicams veikt divas reizes gadā rentgenogrāfiskos un krēpu
citoloģiskos izmeklējumus. Smēķētājiem krūškurvja rentgenogrāfija jāveic sekojoši:līdz 40gadu vecumam- 1reizi 2-os gados; pēc 40 gadu vecuma vienu reizi katru gadu.
Izvairīšanās no smēķēšanas kā aktīvās tā pasīvās ir galvenais plaušu vēža profilakses pasākums.